Martā, visi, kas februāra beigās un agrāk ir sējuši – pārvēršas par steidzīgiem piķētājiem. Februāra vidū saule kļūst aizvien spēcīgāka un “barojošāka” stādiņiem. Visas mazajos trauciņos iesētās sēklas tiecas dīgt un stiepties pretī saulei un “vingro” visu dienu (tie jāpagriež ik pa pāris stundām). Darbu tik daudz, ka nez vai kādam būs laika lasīt šo rakstu. Jāpaspēj gan izpiķēt, gan iesēt vēl to, kas nav paspēts. Martā ir laiks sēt gaismas prasīgākos augus. Piemēram tomātus, mūsu apstākļos agrāk nav īsti vērts sēt, ja vien nav iespējas nodrošināt papildus apgaismojumu.
Lai arī piķēšana nav nekāda pārlieku sarežģīta nodarbe, tomēr ir nianses, kas ļaus tikt pie labāka rezultāta. Tiem, kas sēklas bēruši zemē pirmoreiz, būs īpaši noderīgi palasīt, kā ar to zelmeni tikt galā.
Piķēšanas rezultāts galvenokārt atkarīgs no sēšanas kvalitātes. Ja nepareizi iesēts, tad arī būs grūti vai pat neiespējami piķēt.
Trauku izvēle
Nelielas ģimenes vajadzībām, ieteicams izmantot nelielus traukus, piemēram, podiņus – tajos iesētās sēklas būs ērti apkopjamas un pieskatāmas. Attiecīgi, ja nepieciešams lielāks daudzums stādu, jāizmanto piemērotas sēšanas kastītes. Var arī sēt tieši kasetē, bet tad varam riskēt ar tukšām ligzdiņām, kuras arī jāaprūpē – nebūs efektīgi izmantota vieta, kura pavasarī tik ļoti nepieciešama.
“Vingrojošos” dīgstus ērti apgrozīt, lai tie neveidotos šķību un nestīdzētu, ja tie sēti nelielos traukos, piemēram, podiņos. Aktīvā augšanas periodā tie jāapgroza pat vairākas reizes dienā. Kad tie tiecas pret gaismas avotu, tie jāpagriež pretējā virzienā – tad neveidosies šķībi, izstīdzējuši augi. Pieejamas arī augu lampas, kas atvieglo apgaismojuma nodrošināšanu augiem.
- Sēšanas biežums
Lai dīgsti būtu kvalitatīvāki un tie nebūtu jābrāķē (jāmet laukā), ieteicams sēt reti. Lielākas sēklas vai nelielu sēklu daudzumu var pat izlikt, lai nodrošinātu katras sēklas izdīgšanu. Jāatceras arī apbērt sēklas ar augsni atbilstoši to izmēram (sīkās sēklas nav vajadzības apbērt ar augsni nemaz). Ja izvēlētas sēklas apvalciņā (piemēram, petūnijām, bieži pieejamas granulētās sēklas) – tās var sēt izliekot vai izmantojot rokas sētuvi (sēklu kastīti), kurai iespējams noregulēt sējamos sēklu rupjumu.
Lai vai cik veiksmīga būs izdevusies sēšana, vienmēr būs iegūstams labāks rezultāts, ja dīgstus pirms sēšanas nedaudz pašķirosim. Jāšķiro tāpēc, ja ne vienmēr izdodas simpt procentīgi pārklāt sēklas ar precīzi vienādu augsnes vai cita substrāta kārtu un arī citu imeslu dēļ sēklas uzdīgst atšķirīgi. Rezultātā iegūstam gan lielākus, gan mazākus dīgstus. Arī ne visi dīgsti būs dzīvotspējīgi. Kroplīgi, sačervelējušies un tādi, kam trūkst kādas daļas – jābrāķē (bez žēlastības jāmet ārā). Ja galīgi roka neceļas lolojumus izmest, tos ieteicams audzēt kādā atsevišķā traukā. Pretējā gadijumā kopā ar pārējiem tie pakļauti iznīkšanas riskam – lielākie mazos drīz noēnos un izkonkurēs, jo lielie spēs ātrāk ieņemt vietu zem saules.
- Piķēšanas laiks
Laiks piķēt ir pienācis tad, kad dīgstiem parādijušās dīgļlapas un tie sparīgi stiepjas garumā. Pēdējais piķēšanas termiņš ir tad, kad viena pēc otras parādās īstās lapas un zelmenis tā sazēlis, ka nevar atšķirt augu no auga. Šādā situācijā arī sakņu sistēma aktīvi saaugusi un piķējot vairāk tiks traumēta.
- Kā ņemt dīgstu
Dīgsts jāņem tikai aiz dīgļlapām (pirmajām divām vai vienas – atkarībā no sugas) – parasti aiz vienas no tām. Nekādā gadijumā nevajadzētu ņemt aiz dīgsta kātiņa – tas ir trausls un vārs, to var viegli saspiest. Dīgstus sākumā ar irbulīša palīdzību izceļ no zemes un tikai vēlāk pārceļ uz bedrīti, kur tas tiks iepiķēts. Lobēlijas, ledenes un citas sīkās puķītes parasti izceļ no sējuma ar kādu palīgrīku – irbulīti, jo ar pirkstiem to izdarīt nebūs iespējams.
- Cik dziļi dīgstu piķēt
Dīgsts brīvi jāieliek izveidotajā bedrītē, kurai jābūt tikpat dziļai kā pats dīgsts. Dīgstu nav ieteicams ievirzīt bedrītē ar irbulīša palīdzīvu, jo tā var traumēt gan sakni, gan tā kātiņu.
- Kā aizvērt bedrīti
Kad dīgsts ērti iekārtots piemērota izmēra bedrītē, irbulīti iedur nedaudz blakus un, turot dīgstu aiz lapiņas, piebīda irbulīti ar zemi tam tuvāk, kamēr dīgsts turas substrātā. Augsnes virskārtu ar irbulīti vēlams nedaudz nolīdzināt, lai laistot neveidots “peļķes”. Ja dīgsts ir ļoti maziņš vai ir grūti to noturēt var pats uztaisīt vai nopirkt, tā saucamo, dēstu dakšiņu – tajā tur dīgstu kamēr ierušina tā saknes augsnē.
- Vietas taupīšana
Ko darīt, lai ietaupītu vietu šājā tik aizņemtajā laikā, kad laukā vēl auksts un vietas zem saules pavisam maz un visiem nepietiek?
Sēšanai izvēlēties nelielus traukus ar plānām sienām, vēlams kantainus, iesēt optimālo sēklu daudzumu (ja pakā par daudz, atlikumu labāk atstāt uz citu gadu vai kādam uzdāvināt), labāk vairākkārt pārpiķēt un pārstādīt nekā iepiķēt jau galējā izmēra konteineros u.c.
Vienmēr der atcerēties pierakstīt sēšanas datumu un šķirnes nosaukumu uz kādas ērti apskatāmas etiķetes. Sī informācija lieti noderēs gan pieredzējušiem dārzniekiem, gan iesācējiem pieredzes uzkrāšanai. Ja etiķete ir pietiekami ērta, to var iespraust pie augu rindas dārzāvai siltumnīcā, lai vajadzības gadījumā varētu apskatīt un salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem. Tādējādi arī varēsiet atšifrēt, kura ir iecienītākā šķirne un nekļūdīsieties nākamreiz izvēloties sēklas.
- Kā rūpēties par iepiķētajiem stādiem – laistīšana (labāk retāk un kārtīgi, rasinot uz augsnes virskārtas drīz izaudzēsiet sūnu), vēdināšana (piķējums jātur pastiprinātā mitrumā tikai tik ilgi kamēr dīgsti iesakņojas, vēlāk tiem svarīgs svaigs gaiss), mēslošana (izvēloties bagātinātu substrātu var nemēslot vispār, citādi jāmeslo ar ļoti vieglu kultūrai piemērotu mēslojumu), gaismošana (gaisma ir pats svarīgākais jaunajiem dīgstiem, iespējams tie pie gaismas jāpieradina – ja nav pieraduši pie tiešiem saules stariem), sildīšana (ja gaismas maz, pārlieku liels siltums var veicināt stīdzēšanu).
Ja sēts marta vidū, beigās un vēl vēlāk – maigie dīgsti tāpat jāsargā no stipriem saules stariem. Iespējams nepieciešama ēnošana dienas karstākajā laikā. Sevišķi bīstami tieši saules stari ir pāraugušiem dīgstiem, ko neesam paspējuši laicīgi izpiķēt un tie sākuši stīdzēt. Tie var tiešos saules staros sažūt, jo dīgsti vēl nav norūdījušies.
- Ko nedarīt – ņemt dīgstu aiz stumbra, bakstīt sakni caurumā, nokavēt piķēšanas laiku, sabiezināti sēt, piķēt garas saknes un tās censties iedabūt zemē (tās labāk saīsināt). Arī pārlieku agri sējot nav garantēta kvalitatīva dēstu ieguve, jo dēsti var pāraugt – jārēķinās ar reālo paliekošā vietā izstādišanas termiņu. Proti, augi iziet dažādas attīstības fāzes – sējot pārāk agri radam situāciju, ka dēstiem jāgaida, kad beigsies salnas un tikai tad tos varam izstādīt paliekošā vietā. Tādējādi dēsti noveco – iegūstam mazus stādiņus, kas jau sāk ziedēt, bet tiem ir nīkulīgs stublājs, lapu masa ir minimāla.
Lai arī dēstu audzēšana šķiet ļoti sarežģīta, jo jāievēro dažādi ietekmējošie faktori, kā arī katrs gads parasti ir pilnīgi atšķirīgs – dēstu audzēšana ir interesants process, kura laikā iegūstam ne tikai unikālus stādus, bet arī gūstam pieredzi nākošajam gadam. Labs dārznieks ir tikai tāds, kuram ir pieredze un tās laikā gūtā pareizā izjūta un izpratne – tā ir panākumu atslēga.
