Par kolonnābeļu izcelsmi rakstīts jau agrāk, bet vēl ir jānoskaidro daži jautājumi par to kopšanu.
Kolonnābelēm nepieciešama auglīga augsne, tās necieš mitruma trūkumu, konkurenci ar nezālēm, noteikti jāsargā no kaitēkļiem, īpaši no laputīm.
Vainagu šiem kociņiem veido vasarā, neļaujot augt liekiem dzinumiem, tos izlaužot jūlijā. Ja jaunie dzinumi pārsniedz 15 – 20 cm garumu, tiem nokniebj galotnes. Tā veidojas 30 – 40 cm plats vainags bez lielajiem zariem.
Iestādītam kociņam noteikti nedrīkst nogriezt galotni, citādi tas sāks zaroties un galotnē veidosies pušķis. Zarojas arī kociņi, kuriem apsalusi, mehāniski bojāta vai kaitēkļu apskādēta galotne. Tad vasarā izlauž liekos dzinumus, atstājot vienu – taisnāko.
Nevajag ļaut veidoties lieliem un resniem dzinumiem, jo zari ir ļoti stāvi un vainags tik biezs, ka šaurajās zaru žāklēs var iemesties augļu koku vēzis. Ja tā ir noticis, pavasarī vai vasarā ar šķērēm izgriež bojātos zarus līdz pamatam. Nomelnējušu zaru izgriež 5 – 10 cm zem brūces.
Kolonnābeles sāk ražot ļoti ātri, turklāt bagātīgi. Nereti ābelītes uzzied jau pirmajā gadā pēc stādīšanas, bet šos ziedus vajag izplūkt, lai nenovājinātu augu. Arī vēlāk noteikti jāretina augļaizmetņi – tad āboli būs košak krāsoti, arī nākošajā gadā šāda retināta ābelīte labāk ziedēs. Ziedu retināšanu sāk jūnijā, divas nedēļas pēc ziedēšanas. Čemurā atstāj vienu vai divus auglīšus, bet katru otro čemuru likvidē. Labi koptas, pieaugušas kolonnābeles dod līdz 15 kg ābolu no koka.
Aptuveni pēc 10 gadiem koka vecie augļaizmetņi sāk atmirt. Tad daļu lieko zariņu pavasarī izgriež līdz mizas valnītim, lai veidotos jauni – spēcīgāki.
Informācija sagatavota izmantojot PraktiskāLatvieša un Latvijas Valsts Augļkopības institūta datus.
